nē, nu pareizi, es taču biju galīgi aizmirsis par tām brokastīm, es taču īstenībā biju paēdis brokastis, tas ir, kādas nu tur brokastis, pankūciņas bērnu atstātās notiesāju, nu, ziniet, tās piepūšamās pankūciņas, ko veikalos pārdod pulveru paciņās, tu viņas atšķaidi ar ūdeni un uzcep uz ātru roku, šīs bija tādas biezās, nevis rauga, bet parastās, kas piepūšas un vēl ar kraukšķīgu maliņu, es bērniem uz skolu sacepu no rīta pilnu šķīvi un vēl biezpieniņu ar krējumiņu klāt, sanāca tīri labi, tikai kāda ceturtā vai piektā panna piedega, kamēr biezpieniņu iejaucu, panna bija sakarsusi par daudz, bet nu laikā paspēju noņemt, puika mans kādas trīs porcijas apēda un vēl šķīvi nolaizīja, bet meita, tā jau princese, mazdrusciņ paknakstījās, bet pārējo atstāja, tikai paldies pateica, arī labi, nu, kad meita tev pasaka paldies par brokastu pankūciņām steigā uzceptajām, ir taču labi, vai ne, un tad aizskrēja abi pa tumsiņu uz savu skolu, bet es apsēdos pie televizora un, skatoties premjera, mūsu kalvīša rīta interviju, piebeidzu to šķīvi ar pankūkām, nu, kādas astoņas-desmit jau vēl bija, un biezpieniņš ar cukuru arī vēl klāt, tad jau īstenībiņā arī skaitās ka brokastiņas ir bijušas, ko es te paniku velti ceļu, vai ne?