Atstājot rītausmā mīļoto, vīrietis nedrīkst pārlieku uztraukties par to, vai viņa apģērbs ir kārtībā. Nav liela nelaime, ja cepures aukliņa ir sasieta kā pagadās, ja mati izpūruši vai drēbes saburzītas, un pat tad, ja apmetnis ir uzvilkts šķībi greizi, - nu kurš gan tādā stundā viņu ieraudzīs un nokauninās?
Kad agri no rīta pienāk šķiršanās brīdis, vīrietim ir jāuzvedas skaisti. Pilns nožēlas, viņš vilcinās celties no mīlnieku gultas.
Dāma viņu steidzina aiziet:
- Jau gaiša diena. Ak, ak, mūs pamanīs!
Vīrietis smagi nopūšas. O, cik gan viņš būtu laimīgs, ka šis rīts nekad nebūtu pienācis! Sēžot gultā, viņš nesteidz uzvilkt bikses un, noliecies pie savas mīļotās, čukst viņai austiņā to, ko nepaspēja pateikt naktī.
Šķiet, nekas cits viņam pat prātā šobrīd nav, bet skat, tikmēr viņš jau ir aplicis jostu.
Tad viņš piepaceļ loga restes un kopā ar savu draudzeni dodas pie durvīm.
- Cik mokoši ilgi vilksies šī diena! - viņš saka dāmai un klusi izslīd ārā no mājas, bet viņa pavada to ar ilgu skatienu, taču arī pats šķiršanās brīdis paliks viņas sirdī kā brīnišķīga atmiņa.
Bet gadās taču, kāds cits mīlnieks pielec kājās no rīta kā sadzelts. Saceldams skaļu kņadu, viņš tramīgi velk apakšbikses, uzrota piedurknes vai ietinas apmetnī, skaļi čaukstinādams, slēpj kaut ko azotē, rūpīgi sašņorē virsdrēbju saites. Stāvot uz ceļiem, cieši nostiprina savas cepures aukliņas, un meklē, rāpodams četrrāpus, kaut ko tādu, ko pazaudējis iepriekšējā vakarā:
- Vai vakar es te kaut kur nenoliku dažas papīra lapiņas un vēdekli?
Pustumsā nav iespējams tos atrast.
- Nu, kur gan tas ir, kur ir? - viņš ložņā pa visiem stūriem. Ar troksni nokrīt kaut kādas lietas. Beigu beigās atrod! Sāk skaļi vēdināties, papīru žūksnīti bāž azotē un atvadām izmet vienīgi:
- Nu, tad es eju!


Seija Sjonagona (966-1017) "Dienasgrāmata pagalvī"