reizēm taču gadās tā, ka tu kaut ko vēlies, ilgi ilgi ilgojies, smēķē pie atvērta loga un skaties tumsā uz kokiem, tad pagriezies atpakaļ, paskaties, bet tur pie televizora kāds sēž.. un tas arī esi tu, izrādās, tu nemaz neesi ne uz brīdi atgājis nost no televizora, bet tikai skatījies, kā viņi tur remontē svešu ģimeni vai arī pārstāda degunus, tu skaties kādu brīdi uz sevi neizpratnē, tik reti gadās sevi ieraudzīt profilā, tev vienmēr ir paticis skatīties uz cilvēku profiliem, parasti viņi ir ļoti skaisti profilā, nedaudz skumji un domīgi, profilā jau neredz, ka smaida un neredz arī to, ka skatās acīs, kāpēc mums tik ļoti nepatīk, kā mēs izskatāmies spogulī - tāpēc, ka skatāmies acīs, bet tas ir tik grūti un neglīti, mēs parasti ilgi nevaram izturēt un novēršam skatienu.. bet uz tavu profilu var skatīties stundām ilgi, tik tuvu, ka nevar aizsniegt, rokas par garu, nu, ir taču tā, ka tad ja esi tuvu tuvu, tad nemaz nevar noglāstīt, ir nedaudz jāpagrūž nost, jāietur distance vai jāpieceļas, bet tagad es ņemšu un iziešu ārā, saulē...