man liekas, ka reklāmas aģentūras ir kaut kāds mūsdienu masonu un mafijas paveids - pirmkārt, tu nemaz nezini, cik daudzās negaidītās vietās, kādos bēniņos vai daudzstāvu mājās aiz ārēji neuzkrītošas fasādes slēpjas ļaužu un naudas pārpildīts ofiss, otrkārt, ienākot tajā, tu ar izbrīnu konstatē, ka dīvainās nodarbēs esi pieķēris sev pazīstamus cilvēkus - māksliniekus, dīdžejus, dzejniekus, režisorus, televīzijas zvaigznes vai žurnālistus, kurus pazini katru atsevišķi kādā viņam raksturīgā telpā un nodarbē, tev ne prātā nebija ienācis, ka viņus kaut kas vieno, ka viņi patiesībā visi ir pazīstami un ik rītu satiekas, un kaut ko apspriež un plāno, par ko pārējā sabiedrība nekad neuzzinās. un viņi nāk tev pretī šaurajā ofisa gaitenī un noslēpumaini smaida, it kā teiktu: "nu re, tu tagad ZINI, tu tagad tikpat kā esi mūsējais". skudriņas skrien pār muguru no domas, cik dīvainiem diegiem viss saistīts