nez, kā ir ar cilvēku - viņš dēļ citiem cilvēkiem kļūst labāks vai sabojājas? man bieži vien šķiet, ka tad, ja es būtu viens pats, es būtu vēl sliktāks nekā tagad, tad man vispār nekādu robežu nebūtu un es varētu ATĻAUTIES, nu, jūs saprotat, tur visādas pārmērības un palaišanās, lai gan, protams, tie citi cilvēki ir vajadzīgi, lai pret viņiem kaut ko ATĻAUTOS, krāptu, apzagtu, vai kādu seksuālu pārmērību, piemēram, atceros, es bērnībā lasīju tās seksuālās izglītības grāmatiņas un centos izvēlēties, kādu seksuālo pārmērību es gribētu sev, tur kaut ko ar dzīvniekiem, līķiem vai sadzīves ekshibicionismu, atceros, labs bija vuārisms un frotāža, homoseksuālisms, šķiet, tur vispār bija izcenzēts, bet bija kaut kādi aizraujoši nimfomānijas un satiriāzes piemēri, vardarbīgas izvarošanas, tas vienmēr satrauca, to dēļ bija vērts lasīt visādas kriminālistikas vēstures vai aktuālās hronikas ziņās, bet sadomazohismu es nevarēju saprast, tas man šķita kaut kāds tēlots un, protams, nedaudz liekulīgs paņēmiens, kas aizņem daudz enerģijas, atcerieties, tas bija kādu 10 gadu vecumā, es taču pat īsti nezināju, kā rodas bērni, nē, laikam tas bija agrāk, kad es nezināju, man likās, ka... nu, labi, neteikšu, bet citi cilvēki taču ir vajadzīgi, lai viņus iekārotu vai liktu iekārot sevi, citādi, kāds tur vairs grēks, vai tad vienatnē piedzerties ir kāds grēks? bet, no otras puses, ja es būtu pilnīgi pārliecināts, ka nevienam neesmu vajadzīgs, ka nav neviena, kas mani iekārotu, vai gan man vispār būtu kāds iemesls censties būt labam? vai tad es vienkārši BŪTU labs, nu, kā tīra, balta lapa bez kāres un plankumiem? un vēl es nevaru saprast, vai tagad es esmu tīrāks un labāks par to 10gadīgo puisēnu ar samaitāto fantāziju? vai neesmu... un kas pie tā vainīgs? tas, ka man apkārt ir tik daudz cilvēku, vai tas, ka patiesībā es esmu viens pats?