Šorīt pamodos un atvērtām acīm domāju, cik jocīgi mēs latviešu valodā lietojam vārdus, kurus citās valodās lieto pavisam savādāk. Mūsu "nacionāls" nepavisam nav tulkojams kā "national". Angļu "people", pārtulkots kā mūsu "tauta", ir pilnīgs pārpratums. Mēs "tautu" lietojam kā "ethnicity". Mūsu izpratnē nācija ir lieltauta, kurai ir paveicies un kurai ir sava valsts, bet tauta ir nevis valsts cilvēki (pretstatā valstij, valdībai, elitei utml), bet tie asinsradinieki, kuri runā vienā, sev vien saprotamā valodā. Un valsts valoda mums tad nu ir tās tautas valoda, kurai ir paveicies kļūt par nāciju un panākt savai valodai īpašu, aizsargājamu statusu. Vārdu savienojumu "Latvian people" mēs ar gariem zobiem pārtulkojam kā "Latvijas tauta" un ar aizdomām raugāmies uz šo kalambūru, jo mums šķiet, ka tautas ir latviešu un krievu, bet Latvijas tauta ir tāds jocīgs un mākslīgs latviešu un krievu maisījums. Vārdu savienojumu "latviešu tauta" mēs esam padarījuši par netulkojamu, jo tas, ka ar "Latvian" angliski saprot vienkārši valodu, mūs neapmierina. Bet terminu "national language" savukārt nesaprotam mēs, tā mums šķiet tautoloģija, jo ar nacionālu saprotam jebko kādai nacionalitātei piederošu, tai skaitā valodu. Tāpēc arī nacionālais muzejs mums šķiet ir kaut kas etnisks, nevis valsts īpašumā esoša iestāde. Bet citur taču nācija ir vienā valstī kopā dzīvojoši cilvēki. Bet tauta ir cilvēku kopums, kas sastāv no ļoti daudz kā, patiesību sakot, visa. Bet valsts valoda ir jebkura valoda, kuru saprot un kuru runā pietiekami daudz cilvēku vienā valstī, lai to varētu droši izmantot oficiālām vajadzībām. Kāpēc mēs iedomājāmies, ka valsts valodas statuss jāizmanto aizsargājamas valodas statusa nodrošināšanai?