Metroseksuālis ir feminizējies industriālās pasaules pārstāvis, biežāk uzņēmējs.
Hipsteris ir feminizējies postindustriālās pasaules pārstāvis, kas ražo un patērē tukšu gaisu. Tāpēc hipsteri = metrogopņiki.

Šausmīgi pietrūkst vīrieša autoritātes.

Pāris dienas atpakaļ bijām kāzās. Devu sev soljumu cieši ignorēt visu sagaidāmo salkanumu. Izlēmu neizcelties un būt jaukai. Jo neuzkrītošāk es cenšos uzvesties, jo lielāka varbūtība ka kāds pimpausis tieši mani izvēlēsies par upuri, šajā gadijumā pateikt tostu. Tā kā mans procesors neko pozitīvu nav programmēts radīt, bet jēli čivināt es neprotu, nodomaju, saņemiet fašisti granātu - sāku ar jautru smaidu un kaut kādu jociņu, ka sievietes savas dzīves vissvarīgākajā dienā izvēlas visneērtāko apģērbu, bet vīrieši nevar sagaidīt, kad novilks savus pērtiķu kostīmus, iepinu repliku, ka iedzersim, tipa, par to, lai līgavas baltā kleita nebūtu melu simbols, jo kura tad mūsdienās precas šķīsta kā miesā, tā garā un kuras nolūki, domas un tikumi ir baltas kā pirmais sniegs???
Iedzersim par godīgām līgavām un, lai laulības dzīve ritētu raiti un lai kajas nepinas kā līgavas kleitas kuplajās faltīs, ļa, ļa, ļa. Visi uz brīdi pamira un tad beigās tomēr ieņirdza. Nezinu ko par mani padomāja visi tie pīpļi.

Mūžīgajās bailēs no pasaules gala vainīga ir Grāmata kā informācijas nešanas un uzkrāšanas līdzeklis. Tai vienmer ir sākums un beigas. Monoteiskās reliģijas ir gramatu reliģijas un to vēstis ir pilnīgi pakārtotas gramatas formātam - katram stāstam ir sākums, iztirzājums un nobeigums. Arī grāmatu civilizāciju cilvēka psihe, izejot no gramatas nospeiduma - notikumus traktē nevis kā kaut ko nepārtrauktu, bet sadala grāmatas kategorijās - sākumos un beigās. Tāpēc arī pasaules gala ideja ir grāmatas beigu projekcija. Ne par velti pirmsrakstības laikmetos eksistēja bezgalības un mūžīgās mainības ideja, grāmata visu vulgarizēja līdz ierobežota laika mūžīgajam draudam. Tāpēc arī cilvēki savu dzīvi sadala stāstos un tulko notikumus grāmatu žanru trafaretos.

Solvita: Referendums bija provokācija, kurai velētāji nepakļāvās. /Delfi

Vai cilvēki un pati Solvita vispār zina jēdziena provokācija nozīmi? Vārds provokācija nozīme kādu mērķtiecīgi virzīt uz iepriekšdefinētu mērķi. Pati Solvita saka, lai radītu spriedzi. Ja referendums bija provo, tad latvieši un Vienotiba, tai pakļāvās ar mežonīgu spēku. Provokācijai nepakļauties nozīmētu ignoru, kas nenotika.
Dūle mazliet loģiskāks par Vienotību un jēdziena provokācija nozīmi izprot labak, taču savu politiku arī bīda, izejot no aksiomas, ka kāds baigi provocē. Bez konkrētikas un pruflinkiem, bez vārdiem, uzvārdiem, utt. Tas jāsaprotot tā pat, tas taču "skaidrs", ja esi kritiski domājošs.
Es gan neuzskatu, ka kāds provocē. Krievu prese jau izsenis uztur spriedzi tonusā, ko latvieši izsenis ir sildijuši, ar spriedzi vienmēr viss bijis kārtībā. Kamēr iedomīgie latvju bauri nespēja sastādīt koalīciju, jo ļoti jau nu brezgavoja sadarboties ar SC, tikmēr lindermaņi izmantoja situāciju un iznesa problēmu savlītē, patiesi tikai gribot un cerot krievu valodu kā otro. Vot, i visa "provokācija".

Kad es ekrānā ieraugu Inu Druvieti, es ieeju transā, man puspieveras acu plaksti un es izskatos kā vecis striptīza bārā. Tā ir perversa bauda. Tik garšīgi. Un Ķīlis, tas vīriņš mani ne pa jokam uzvelk un uzjautrina, jau kopš anarhijas popularizēšanas. Tagad viņš savu pozitīvi odiozo enerģiju var realizēt imitējot reformas. Katra viņa paradīšanās ekrānā un plānu izklāsts man ir svētki un laiks mazai tortītei. Tas ir tik reibinoši - it kā farss, bet tajā pašā laikā pa īstam, nopietni. Par Druvietes un Ķīļa retoriku, es butu gatava viņiem aiz apenēm bāzt piečukus. Jūs runājiet, es pabaudīšu. Labāki par porno viennozīmīgi.

Un pēdējās dienās rīkoju virtuālu apzõru, kurš uzvarēs nacionālā patosa sacensībās. Kurš sāpīgāk novaidēsies, kurš izjustāk uzspiedīs uz emocijām, kurš liks sarkanbaltsarkanajam karogam sākt izdalīt tīras arteriālās asinis, vai deflorācijas, vai vismaz menstruālās? (kam starp citu, tas tonis ir visatbilstošākais). Varētu palaist ziņu, ka Ikšķiles baznīcā sācis brīnumaini asiņot sarkanbaltsarkainais karogs, kopā ar mirrēm. Jūtu, tas būtu tieši tas, kas vajadzīgs...Kaut laikam jau aiziešu nobalsot pret, kaut arī bez īpašām jūtam, tīri idioloģisku motīvu man nav, nacionālisms kopš sevi atceros nekad nav bijis manas vielmaiņas sastāvā, krievu valoda te kā nekā ir izsenis skanoša valoda gadu simtiem un nav pretrunā ne ar kādu "vēsturisko taisnīgumu". Jā, kaut kāds kreiss žīds kaut ko ierosinājis, laupa dargo laiku un tautieši nav viņam pat paprasijuši stingrāk un uzstajīgāk drusku vairāk pacaurspīdīnāties. Bet, lai vai kā, daļa taisnības viņam ir. To pilsonības principiālo nedošanu te dzimušajiem es uzskatu par pilnīgu viduslaiku praksi un par to tautiešus necienu, tas bija maziski un iracionāli. Bet, lai jau tautas brāļi un māsas papriecājas, lai jau tiek tā Apziņa, ka skarbos vējos ir saglabājuši savu nacionālo un valstisko identitāti, kur nu bez tās. Tā jau maz prieciņa ikdienā un labs darbiņš, kas padarīts. Bet tīri no šova viedokļa intresanti būtu pavērot notikumus alternatīvā rezultatā. Tik sekla esmu.

Man šodien dzimšanas diena. Jūtos nekā. Pirmo gadu gan novērtēju apsveikumus. Īsziņas, ja varētu, nelasītu principā. Normāli cilvēki apsveic zvanot, nu, izņemot radus un citus formāļus. Bet arī īsziņas silda sirdi, nebūsim lepni.

Jā, gadi, tas ir skaisti, tā ir bagātība, pieredze! Vot, i` staigā ka idiots ar pieredzes lukturi uz muguras, bet turpini taustīties pa priekšāvaldošo tumsu kā pēdējais nelga.

Happy birthday, sniegbaltīt!

Bet citi, lai turpina kārtot neeksistējošus rēķinus ar izdzisuša laika ēnām.