Jā, naktī sapņoju daudz par to, kādu varētu uzrakstīt lugu teātra izrādei. Man bija ienācis prātā, ka varētu atsākt rakstīt lugas dzejā - kā Šekspīram vai Rainim, tikai nevis trohajā vai ar atskaņām, bet tajā mūsdienu, modernajā dzejā, kādā tagad raksta visi latviešu dzejprozas meistari. Tipa, ir kaut kāda drāma, tur konflikts vai kautiņš, taču varoņi nesarunājās normāli, kā mūsdienu teātrī ierasts: "Bļaģ, pimpi, es tevi tūlīt izrubīšu nahuj!", bet gan saka: "Es tevi nolemt gribētu par savu paradigmu, uz ielas, starp izsmēķu trīsām, zem mežtaureņu spārniem gulēt ejot, es tevi atcerēšos kā milzu astoņkāji, un negribīgi pie savām krūtīm plānajām es kļaušu."