Es domāju, ka mēs gribam te aizbēgt no sāpēm, tik vienkārši, tik banāli. Mēs vienmēr raujamies ārā no diskomforta, lai kāds būtu tā cēlonis, iekšējs vai ārējs. Un visi skaistie mērķi, viss, ko mēs gribam sasniegt, varu, apskaidrību, brīvību, izriet no stabiliem diskomfortiem, no kuriem nevar izvairīties.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tas "gribam sasniegt" ir loģiskā pretrunā ar "nevar izvairīties". tad vai nu nahren visus skaistos mērķus - vai tomēr jāizvairās no tiem diskomfortiem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man šķiet, ka tu mani pārproti, lai gan es neesmu īsti droša, vai pareizi saprotu tavu iebildumu.

ierasti par nelaimīguma cēloni uzskata sliktus mērķus (nu tur, gribu būtu bagāts, bet naudas nav, esmu nelaimīgs -> risinājums, saproti, ka tev tas nav vajadzīgs un esi laimīgs, tas ir, nahren mērķi). bet iespējams ir pavisam otrādi - mērķis ar visu tā saturu ir tikai vārds, solījums, kura piepildījumu cilvēks cenšas panākt tāpēc, ka viņam ir neērti tajā vietā, kurā viņš ir. un sliktā mērķa atmešana nekādu rezultātu nedos. piemēram, cilvēks tiecas pēc varas, taču viņam nepārstās sāpēt, ja viņš atteiksies no mērķa, sāpes paliks turpat, kur bija, jo viņa tiekšanās uz varu izriet no šīm nevarības sāpēm, diskomforta. tiekšanās pie skaistā (vai arī ne) mērķa IR mēģinājums izvairīties no diskomforta.

un ja tā nebūtu, ja cilvēki jau no paša sākuma nejustu sāpes un būtu laimīgi, viņi būtu palikuši tajos mežos un alās vai varbūt nemaz cilvēku nebūtu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, jā, tas viss pats par sevi.
Nedomāju, ka vispār vērts runāt par "gribēšanu" vai "mērķu atmešanu" kaut kādā teorētiskā līmenī tipa "tā, šito vajag gribēt, šito vajag negribēt..". Vnk reāli jāgana tās savas jūtas un jāskatās, kā tās atbilst realitātei. Okei, reizēm jāuztaisa hārtbreikiņš par to, ka esi gribējis sūdu, bet tam uzreiz seko laba un patiesa tiekšanās pēc tā, kas šķiet/ir atbilstošāks tavai dabai (t.i., komfortam).
Respektīvi - nevajag gribēt to, ko negribi sevis dēļ ("citi saka, ka tas ir kruta"), un vajag gribēt to, ko gribas (izņemot, ja tas paredz gribēt arī pārāk daudz tā, ko negribas (attiecību mērām komfortā, uz aci)).
Baigi jau vienkārši tas viss ir, vnk ļaudis iemarinēti falšo sapņu sautējumā (patiesi sapņi nav jāreklamē - tie ir patstāvīgi). Tas aizmiglo prātu un, kas šausmīgāk (jeb pamatā prāta aizmiglošanai), jūtas. Kad vairs nav ne galvas, ne sirds, paliek tikai ķermenis, kuram nepieciešamas komandas, un, kad tās nenāk no sevis, nākas gribēt un domāt to, ko liek. Tas, citastarp, paskaidro, kāpēc nepieciešama, piemēram, televīzija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

protams, protams. tiktāl es nemaz nerunāju par viltus vēlmēm un falšajiem sapņiem. mani tie kaut kā maz interesē.

(Reply to this) (Parent)