es visu nakti domāju un nevaru saprast - kam tev vajadzīgas tās tiesības nosprāgt kliedzot un bļaujot, un apčurājoties? tas ir kaut kas līdzīgs tiesībām spļaut uz ielas? tās tev kaut ko dod? tās pat nav tiesības būt vājam.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Atvaino, bet man liekas, Tu ļoti labi saproti, ko es domāju. Un tas, ko tagad raksti, ir drusku demagoģiski. Es nebūt nevēlos nomirt tik nesmuki. Vienkārši mēs nevaram izvēlēties savu nāvi, mēs nemirstam priekš citiem, bet tikai sev, un es pilnīgi noteikti atsakos piekrist, ka, piemēram, manai miršanai jābūt kaut kādam paraugaktam.
Ja mēs sāktu runāt par miršanas fizioloģiskajām norisēm, Tev nāktos piekrist, ka apčurāšanās ir ļoti parasta lieta pie miršanas. Mūsdienās, ja cilvēks nemirst mājās, viņš gan dažkārt ir smuki pievienots katetram, nāve slimnīcā, labos apstākļos jau vispār ārēji vairs nav īstā nāves seja, bet mierinoša maska. Maska, kas mierina palicējus.
Kā Tu vari salīdzināt to ar spļaušanu uz ielas, es nezinu. Pēc tāda salīdzinājuma man gandrīz gribas raudāt - ja tas tiešām ir viss, ko Tu saprati no manis teiktā. Un tiesības būt vājam - arī tām nav nekāda sakara ar miršanu, nāvi. Tā ir atsevišķa tēma. Un, ja mēs par to runātu, es aizstāvētu arī tiesības būt vājam, jā. Man likās, ka arī Tu tās aizstāvi. Gan ar savu dzīvi, gan tekstiem.
Bet vispār - man vienkārši nepatīk sprediķi un pamācības.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

man jau likās, ka tas tev tāds antiklerikāls patoss. bet tā patiesībā ir vienīgā lieta, kurā es, iespējams, pieturos reliģiskiem uzskatiem - tas, ka pareizi nomirt ir daudz svarīgāk par pareizi dzīvot

un no tibetiešu viedokļa pāvesta nāve komā, protams, nebija pareiza nāve - pareizi ir saglabāt skaidru apziņu līdz pēdējam brīdim un mirt ceturtajā meditācijas līmenī, izejot secīgi no pirmā līdz astotajam un tad atgriežoties atpakaļ ceturtajā.

bet no katoļu sabiedrības viedokļa ir pareizi paļauties uz Dieva gribu, nedomāju, ka pāvesta dzīvības uzturēšanai izmantoja kādu no jaunākajiem medicīnas atklājumiem, kas apmāna nāvi.

p.s. un par tām tiesībām tu teici - "ja man tā gribētos nomirt", bet te saki, ka protams, nevienam negribas TĀ nomirt. un tik daudz jau nu cilvēks tomēr var papūlēties "izkontrolēt" - to vienu brīdi. nu nav tas viss tik ļoti neparedzamu un nenovēršami. nemaz nevajag slimnīcu sistēmas un katetrus, lai nomirtu, izrādot elementāru cieņu gan dzīvei, gan nāvei

p.s.p.s. bet uzvilcies gan tu kā Shelly, kad runa ir par neārstējamām slimībām

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, tas nav gluži antiklerikāls patoss.
Par budismu es neizteikšos.
Vārdus, ka pareizi nomirt ir daudz svarīgāk kā pareizi dzīvot nekādi nevaru nosaukt citādi kā par tukšu frāzi. Kāpēc? Tāpēc, ka neviens no mums vēl nav nomiris, un neviens arī nezina, kā ir pareizi nomirt. Tas pareizums nu atkal ir tikai tāds pieņēmums. Es arī nedomāju, ka būtu ļoti svarīgi pareizi dzīvot. Tomēr savu dzīvi, atšķirībā no nāves, ietekmēt iespējams mazliet vairāk. Vai nesanāk tāda pārāk ērta pozīcija - štrunts par to, kā dzīvoju, ka tik pareizi nomirstu?...
Par moderno medicīnu un katoļiem - es arī nedomāju, ka mākslīgi uzturēja pie dzīvības, lai gan... tā taču ir politika, man atkal gribas atkārtot. Visu šo gadu aizkulisēs notikusi cīņa par pāvesta vietu, lomu pārdalījums... varbūt kādam ir svarīgi, lai Pāvests dzīvo ilgāk, varbūt otrādi. Bet, jebkurā gadījumā, kad tik tālu ir noznācis, tad - es domāju - arī katoļi neatsakās no ciešanu atvieglošanas, es jau runāju tikai par to, nevis par dzīvības mākslīgu uzturēšanu.
Par tiesībā un vārdu "gribētos" - jā, es izteicos neprecīzi, jo es pārāk emocionāli to visu vakar uztvēru. Nevajag piesieties vārdiem, ja Tu saprati manu domu:)
Un par tā brīža izkontrolēšanu... nu, zini, neesi tik drošs. Es vienu mazu reizīti esmu nomirusi, kad mani nepareizi ielaida narkozē pie sirds operācijas. Proti, - tā bija tikai dažu sekunžu kļūda - bet mani nevis papriekšu iemidzināja un tad atslēdza visas ķermeņa funkcijas (plaušu un sirds darbību), bet otrādi. Vienu brīdi man vairs nestrādāja plaušas, nezinu - varbūt arī sirds, bet strādāja apziņa, un es zināju, ka mirstu. Pēc dažām sekundēm nostrādāj iemidzināšana, droši vien pieslēdzās mākslīgā plauša, bet tās dažas sekundes bija ļoti garas. Un tur nebija, tici man, nevienas domas par to, kā man tagad vajadzētu izturēties, lai nomirtu pareizi. Ja man nebūtu atņemtas kustību spējas, droši, ka es būtu spirinājusies, kampusi pēc gaisa, varbūt grābusies apkārtējiem rokās... nezinu. Ai, vienalga, pusdienas tūliņ būs gatavas.
Es atkal rakstīju, nedomājot par to, kā Tu piesiesies katram vārdam, atkal būs virkne nepareizu formulējumu, pārpratumu. Atvaino.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es jau pusdienas paēdu un varu turpināt:

tu saki: "Tāpēc, ka neviens no mums vēl nav nomiris, un neviens arī nezina, kā ir pareizi nomirt." - tāpēc jau es to saucu par reliģiskiem uzskatiem, jo tie nesakņojas pieredzē. ārpuspieredzes pārliecība ir reliģiska rakstura un es gribu sev paturēt tiesības us šādiem uzskatiem :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu ja, protams, ka Tev ir tiesības uz jebkādiem uzskatiem:) varu tikai apskaust Tevi, ka tev ir šāda reliģiska ārpuspieredzes pārliecība...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

vismaz par kaut ko mani var apskaust :)

(Reply to this) (Parent)