dienasgramata:

ir ļoti svarīgi, nē, ir būtiski, lai tas, kā tu nomirsti, kaut ko iemācītu citiem. iespējams, šī iemesla dēļ ir piedodams tas, ka cilvēki tiecas pēc ietekmes, slavas vai bagātības - beigu beigās visas šīs lietas ir tikai līdzekļi kaut ko pateikt citiem, pateikt pašā pēdējā brīdī. bija jauks tas vecais poļu dzejnieks Vojtila, taču Jāni Pāvilu II es iemīlēju tā pa īstam tikai tagad - par to, kā viņš prata aiziet. skaisti un pazemīgi, nebaidoties no nāves un vienlaikus cienot dzīvi tik ļoti, lai atrastu spēkus to nodzīvot līdz pēdējam. man šķiet, ka cilvēki tik ļoti baidās no nāves tāpēc, ka nezina, vai tā neatnāks kaut kā nepareizi - nu, tad, kad mēs tai neesam gatavi, vai ielas vidū tev pēkšņi nokrīt bikses un tu sapinies, paklūpi, guli tur bezjēdzīgs un tizls, vai arī - mēs baidāmies no citu cilvēku nāves, jo neesam tai gatavi, negribam pat domāt par to, kā dzīvosim tālāk, ko vilksim mugurā bērēs vai - kā raudāsim, lai citi nepadomātu, ka mēs neskumstam pietiekami stipri. ai, Jānis Pāvils II nomira tā, lai tā nemaz nebūtu nāve, lai tā būtu vienkārša un svarīga aiziešana, klusa un pieticīga izdzišana, viņš nomira tā, lai mums visiem būtu bijis laiks sagatavoties un saprast, kas notiek. un padomāt. viņš arī nomira tā, lai tam būtu kāda jēga. jā, un es gribētu būt bijis tajā laukumā Romā šīs divas dienas. tas pat nemaz nebija salkani.

p.s. starp citu, izdzišana sasnskritā ir nirvana, lai arī tas, protams, ir pavisam cits stāsts