no intervijas ar Aleksandru Mariņinu, komerciāli veiksmīgāko krievu rakstnieci, kuras grāmatu kopējā tirāža pārsniedz 40 miljonus:
"- Bet galvenais, no kā es gribētu izvairīties - no tā, ka būtu jānoveco, saprotot, ka tavi tuvinieki kā tādi kovārņi nevar vien sagaidīt, kad tu beidzot nomirsi, lai sadalītu tavu mantojumu. Ceru, ka man no tā izdosies izvairīties.
- Kas jums dod tādu cerību?
- Nu, pirmkārt, man nav tiešo mantinieku. Man ir vīrs, ir mamma un divi kaķi. Taču man nav ne bērnu, ne mazbērnu, kuri tad, kad es kļūšu veca un nespējīga, slima un trīcošām rokām, būtu spiesti mani uzturēt savā tuvumā, tāpēc, ka viņiem būtu žēl tērēt naudu apteksnei un kopējai, un tāpēc es viņiem visiem nāvīgi apniktu... lūk, tā visa man nebūs. Toties man būs pietiekami daudz naudas - un šobrīd es par to aktīvi rūpējos! - lai varētu pati sev noalgot apteksni, kopēju un ārstu. Un nevienam es nebūšu par apgrūtinājumu.
(...)
- Bet kāpēc jums nav bērnu?
- Tā sanāca."