šorīt mans pirmais nodibinātais acu skatiens ar citu cilvēku bija ar Mareku Segliņu.

(Reply to this) (Thread)

sieva? mīļākā? draudzene?

(Reply to this) (Parent)

apteksne? apkopēja? pastniece? kioskniece?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

:D
Pēc aša skata rīta spogulī, kā laikā kioskniece saviem matiem centās iemācīt elementārās uzvedības normas, viņa devās pēc mēteļa, lai dotos uz savu darba štābu. Rīta gaisma, kautrīga un neizteiksmīga, bija vienīgā, kas klīda pa tukšajām pilsētas ielām. Atslēgusi kiosku un noņēmusi slēģus, ļaujot tai rīta gaismai nolikties snaudā uz kioska precēm.

Pagāja vairākas vientulības minutes līdz kaut kur tālumā aizcirtās durvis. Pelēkajā ielā atskanēja Viestura ordeņa cienīga soļu skaņa, spigana un mērķtiecīga. Tā tuvojās, liekot kiosknieces sirdij sisties straujāk un straujāk ar katru mirkli. Ar katru mirkli soļi tuvojās. Ak, sirds...

Un tad tās nu tur bija, tās spožās, cilvēciskās acis.

(Reply to this) (Parent)

"Avīzes, žurnāli, vēstules!" pastniece braucot uz riteņa pie sevis domāja,"es cilvēkiem vedu dzīvi. bet pati nesaņemu nevienu vēstuli. droši vien kāds sūta mīlestības vēstuli. ja es pazaudētu to tad nebūtu labi." apstājusies pie mājas durvīm un paņēmusi somu ar vēstulēm. "nebūtu labi, nebūtu labi," liekot pastu paskastītēs. Nolikusi somu atpakaļ vietā velosipēda groziņā, viņa palūkojās debesīs un pamanīja to, viņas sirds ietrīsējās, kautri un lēni viņa ļava savam skatam noslīdēt 2 stāva logā. kur stāvēja viņš, ar skaistām un bezgalīgi laimīgām acīm. "droši vien viņš zina, ka kādas sūdītā vēstule ar sirds zelta putekļiem līdz viņam ir nonākusi veiksmīgi... un rēķini." un tā pastneices dodās tālāk, nekad nesatiekot kiosknieces.

(Reply to this) (Parent)

meita?

(Reply to this) (Parent)