:D
Pēc aša skata rīta spogulī, kā laikā kioskniece saviem matiem centās iemācīt elementārās uzvedības normas, viņa devās pēc mēteļa, lai dotos uz savu darba štābu. Rīta gaisma, kautrīga un neizteiksmīga, bija vienīgā, kas klīda pa tukšajām pilsētas ielām. Atslēgusi kiosku un noņēmusi slēģus, ļaujot tai rīta gaismai nolikties snaudā uz kioska precēm.

Pagāja vairākas vientulības minutes līdz kaut kur tālumā aizcirtās durvis. Pelēkajā ielā atskanēja Viestura ordeņa cienīga soļu skaņa, spigana un mērķtiecīga. Tā tuvojās, liekot kiosknieces sirdij sisties straujāk un straujāk ar katru mirkli. Ar katru mirkli soļi tuvojās. Ak, sirds...

Un tad tās nu tur bija, tās spožās, cilvēciskās acis.

(Reply to this) (Parent)