Kas tas ir, ka tieši sarunājoties ar lietuviešiem vai vēl, piemēram, igauņiem, ir tāds brīdis, kad jūs esat jau vairākas stundas vai pat dienas runājuši angliski, tad pēkšņi viņš uzzina, ka tu esi latvietis, un nākamajā brīdī sāk runāt krieviski, lai gan atšķirības nekādas, jūs abi vienlīdz labi sapratāties angliski, cik krieviski, taču tajā brīdī ir tāds kā kauns no šīs vārdos neizteiktās frāzes: "Ai, nu labi, beidzam ākstīties, mēs taču varam sarunāties krieviski, kam šis teātris, draudziņ?"
Ar citiem tā nav, tu vari lepni runāt krieviski ar kādu britu vai austrieti, kurš sazin kāpēc to krievu valodu ir iemācījies, pavisam savādāk ir ar krieviem, tu pat centies runāt bez akcenta, jo tu taču proti šo valodu un nemaz nekautrējies no tā, bet ar lietuvieti vai igauni ir pavisam cits stāsts, tev parādās akcents, un kauns... stulbi