"Lūdzu atvaino, ka Tev agrāk nerakstīju. Pēc tām bezgalīgām muļķībām un nekrietnībām , ko es dzērumā uz zemēm izdarīju, man pāra nedēļas bij tādi sirdsapziņas pārmetumi, ka nevaru izsacīt, un tādēļ ar nokavējos. Tagad esmu vairāk apmierinājies ar to ciešo apņēmumos vairs nedzert, kas arī līdz šai dienai ir stingri izvests cauri. Neesmu no tās dienas, kad no Tevis šķīros, ne piles reibinošu dzērienu dzēris un esmu pilnīgi drošs, ka arī uz priekšu nedzeršu. Kaut gan tikai tagad vēl trīs nedēļas vien ir, kamēr dzeršana atmesta, tad tomēr varu nomanīt jau labus panākumus. Pirmkārt, vispārīga veselība ļoti labojusies, mācīšanās griba un iespēja stipri vairojušās, un tad arī pēc alkohola vairs nejūtu nekādu gribu, bet pat riebjumu. Es stipri ceru, ka viss vēl ies labi, ka spēšu atrauties no tā vilinošā bezdibena, pie kura malas es patlaban stāvēju un kurš noved galā vai nu pie pilnīgas morālīgas paklīšanas, jeb pie pašnāvības, no kurām, zināms, es būtu pēdējai par upuri kritis. Bet tagad domāju dzīvot."

(c) Eduards Veidenbaums vēstulē brālim 1890. gada 2. septembrī