vai jums ir bijis tā, ka pa vidu starp smiešanos un raudāšanu, kādā pavisam vienkāršā, pelēkā rītā, kad viss ir kārtībā un pat kaut kādā ziņā nokārtojies, beidzies, kad nav nekādu īpašu uzdevumu un pienākumu, tā pavisam nemanāmi apsēsties uz palodzes, ar muguru pret logu un domāt - ja es tagad izkristu ārā, vai tas nebūtu labāk? visiem labāk. nu, iztiktu taču bez manis, vai ne? kaut kā taču savāktu to, kas tur nokritis, kaut kad - varbūt, pat pēc zināma brīža, savāktu un kaut kur noraktu, paraudātu un aizmirstu. būtu taču labāk nekā tagad, kad tu dzīvo un traucē visiem, nu, mazliet reizēm palīdzi, bet visbiežāk taču traucē, vai ne? ir tādi rīti, kad varētu arī izkrist un aiziet. bet tad viņi pienāk, paskatās lejā pa logu un saka - nu, un cik tad tālu tu tā aiziesi? līdz rajona slimnīcai? gulēsi palātā ar lauztu kāju vai, labākajā gadījumā - mugurkaulu, ēdīsi draugu atnesto zupu no termosa un viss būs tieši tāpat kā vienmēr.