Man nekad nav tādas sajūtas. Jo, pirmkārt, es zinu vismaz divus cilvēkus, kuriem es pietrūktu ļoti. Tev arī tādi ir vismaz divi. Tiesa, dažreiz uzmācas doma, ka varbūt viņiem nāktu par labu, nu, kaut kādā veidā, ka manis nebūtu. Varbūt es, piemēram, nepareizi kaut ko daru. Un, pārdzīvojuši sēras (vai varbūt nekad tā arī nepārdzīvojuši), viņi kļūtu stiprāki un labāki.
Un otrkārt - es vienkārši gribu dzīvot. To mirkļu dēļ. Kaut vai, lai pucētu zobus no rītiem.

Bet aizvakar runāju ar kādu piedzērušu un nelaimīgu mācītāju. Viņam nomira mīļotā sieviete. Nekam vairs nav vērtības, - viņš teica. - Mobiljama telefonam, piemēram, nav vērtības.
Un iemeta viņu krūmos.
Pēc tam gan sameklēja. Jo darbs tāds - bez mobilā telefona nekādi. Kāzas un bēres, nu tādā garā.

(Reply to this) (Thread)

:(
oi, man tagad atkal liekas, ka zinu, par ko Tu runā..mm:(

(Reply to this) (Parent)

nē, nē, es jau arī negribu mirt. bet jāmirst taču ir kaut kā, kaut kad.

(Reply to this) (Parent)