(bez virsraksta) @ 09:23
| | Add to Memories | Tell A Friend
Nepabeigtā dienasgrāmata |
|
20. Jūlijs 2007CommentsMan, kurai nav pretenziju nedz uz estetizēšanu, nedz cēlumu, arī liekas, ka Vailda privātās traģēdijas un viņa literārais mantojums ir savstarpēji nodalāmas lietas. Un ka var interesēties par vienu, neinteresējoties par otru.
man gan šķiet, ka literatūru raksta konkrēti cilvēki, un painteresēties par to, kas konkrētam cilvēkam ir par konkrētu sāpi, ir daudz godbijīgāk par attieksmi "negribu neko zināt par miesu, gribu viņu kā cēlu bezmiesīgu garu!"
Ej nu sazini, kā tam konkrētajam cilvēkam pašam būtu gribējies, un cik daudz no tās savas miesas viņš būtu gribējis atklāt.
Pieņemot nullei tuvo iespēju, ka es varētu dzīves laikā radīt ko paliekošu, piemēram, jūsmu raisošu literāru daiļdarbu, skaidri apzinos, ka tas man neliktos attaisnojums, lai daiļdarba sajūsminātie lasītāji, mestos pētīt manas intīmākās vēstules vai dienasgrāmatas un censtos kaut ko no daiļdarbā izlasītā reducēt uz manām dziļi privātajām attiecībām ar māti, vīriešiem, bērnības psihotraumām utml.
(Reply to this)
(Parent)
Es par to nebūtu tik droša - vismaz, kad pati to pirmoreiz lasīju, šķiet, zināju gan ij par orientāciju, ij par cietumu. Bet vai darbs būtu uz mani atstājis citādu iespaidu, ja es to lasītu pārliecībā, ka autors ir lācīgs heteroseksuāls tēvainis vai varbūt sieviete - nezinu. Katrā gadījumā šaubos, vai estētiskais pārdzīvojums no tā būtu cietis.
(Reply to this)
(Parent)
|
|
Powered by Sviesta Ciba |
Nepabeigtā dienasgrāmata |
|