Vai jums arī nav tā, ka atkarība no mīļotā cilvēka veidojas dīvaina psiholoģiska fenomena rezultātā? Cilvēks, kā zināms, savas personības veidošanas procesā sevi uztver divos atšķirīgos veidos - viens ir psihofizioloģiskais jeb minimālais ES, kuru raksturo konkrēta nojausma par savas individuālās esamības ierobežotību laikā un telpā, to nosaka specifiskas taustes un redzes sajūtas, protams, ieraduma rezultātā, koncentrējušās nepilna metra radiusā ap ķermeni, minimālais ES sevi jūt kā šeit un tagad esošu individuālu būtni, taču tas īpaši neatšķiras no gliemeža vai maza bērna uztveres. Otrs veids ir paplašinātais ES, kurā ietilpst mūsu narratīvs par sevi - stāsts par to, kas mēs esam, mūsu vārds un uzvārds, biogrāfija, cerības un plāni, mūsu gaume un sašutums par kādu pāridarījumu pagātnē, šis stāsts var arī nebūt izstāstīts līdz galam, tam nav jābūt vēsturiski noformulētam, taču šis stāsts satur sevī zināmu distanci vai distances iespējamību, šis stāsts un, līdz ar to - mūsu paplašinātais ES, eksistē kaut kur valodā un attiecībās ar citiem. Kad mēs iemīlamies, mūsu palašinātais ES kļūst lielāks un stabilāks, ne velti mums tik ļoti gribas pastāstīt par sevi, pastāstīt pilnīgi visu, un tas pat nav obligāti jāizdara, pietiek ar to, ka iekšējais diskurss ir atradis nepieciešamo distanci - otru cilvēku, kuram tas ir svarīgi, nē, pareizāk sakot, cilvēku, kurš mums ir tik svarīgs, lai viņam varētu izstāstīt visu visu. Runā, ka atsevišķos epilepsijas gadījumos cilvēka smadzeņu centri atslēdzas tādā secībā, ka brīdi pirms lēkmes cilvēks aizmirst, kā viņu sauc un uz kurieni viņš iet, aizmirst, kas ir viņa paplašinātais ES, taču vēl vairākas sekundes saglabā skaidru apziņu par sevi kā dzīvu būtni konkrētā laika un telpas punktā. Uz brīdi viņš eksistē tikai savā minimālā ES robežās. Es domāju, ka nepieciešamība būt kopā ar mīļoto cilvēku ir saistīta ar bailēm pazaudēt sava personiskā narratīva iespēju. Laiks starp viņas aiziešanu no rīta un mūsu satikšanos no jauna vakarā sakoncentrējas bezgalīgi garā un sastingušā punktā - es sēžu un skatos sienā kā epileptiķis pirms lēkmes, kā gliemezis vai mazs un noraudājies bērns. Es ar savu minimālo ES. Nožēlojama un bezcerīga kombinācija. Vienīgā izeja kaut ko pastāstīt ir rakstīt.