Žurku pastāstiņi
Vakar mūsmājās bija viesi, daudz viesu.

Mana topošā žurku māmuļa Baby pēdējās dienas kļuva arvien lielāka un gatavojās kuru katru brīdi uz plīšanu.

Viesi sanākuši, taisās skatīties futbolu, es vēl baroju žurķus un ievērojo asinis Baby būrītī.
Pavēroju, pavēroju. Saprotu, ka asinis ir, bet kontrakciju nav. Nogaidīju vēl 10 min, pārliku viņu mazākā, atsevišķā būrītī un ievēroju, ka asinis joprojām ir... un izskatījās, ka pat vairāk.

Aiziet uz klīniku. Rentgens. Daudz bebīši. Nav skaidrs, kādēļ asiņo un kādēļ nekas cits nenotiek.
Mammai tikai 37 grādi, 39 vietā. Ārstes divatā stāsta man, cik prognoze slikta, un ka rentgenā vispār neredz, vai bebīši kustās.

A Baby sēž būrīša stūrī, nenovērš no manis skatienu un viņai sāniņi kustās.

Šī cēliena beigas ir ķirurga izsaukšana, ķeizars 1 h garumā, 11 mazuļi, no kuriem 9 dzīvi un kastrēta mamma beigu beigās. Ap pusnakti dakteris beidza darbu un zvanīja man, lai paņemu savus lopiņus. Taču... tā kā mamma nejutās dzemdējoša, piena ieplūdes nav un operācijas dēļ visticamākais nebūs... turklāt narkozes dēļ viņa nepazīst bērneļus...

Oi je... māsiņa samācīja masēt mazuļus, lai uzturētu dzīvības funkcijas, es ar vienu roku sazvanu dāmu, kurai ir trīs žurku mammas ar mazuļiem un braucu (ar visu saoperēto mammu būrītī) mēģināt bērneļus iemānīt svešām mammām.

Otrā cēliena beigas - neviena no svešajām mammām neņem manus mažzurķus, jo pašas ir ļoti jaunas. Vēl trakāk - pamanās vienu apēst un vēl vienu ievainot. Plkst. ir 2.30 naktī un es esmu izmisumā.

Ņemu savus žurkuļus (8 gab., jo viens ir beidzies) un braucu mājās.
Nodomāju vēl - nemasēšu, tad jau redzēs, kas un vai tiks līdz galam... 3.30 esmu mājās.
Atveru groziņu - visas mazās pupiņas gan pavēsas, taču tusē.
Vāru mazkaķu pieniņu (man tas parasti ir vecžurku dēļ) un katras 45 min ceļos ar modinātāju, sildu un baroju visas mazās pupiņas no špricītes ar pieniņu. Tad katram no 8 varoņiem masēju vēderiņu, ieleju siltu ūdeni termoforā un lieku pupiņas čučet. Un tā reizes 8...

Pret rītu jau man vairs nav vajadzīgs modinātājs, jo ik pa 45 min atskan daudzbalsīgs koris. Bet tādā skaļumā, ka, redzot tos minī ķermenīšus, ir grūti iedomāties, no kurienes var nākt tāds troksnis :)

Ap 10tiem izdodas sazvanīt vēl vienu pazīstamu audzētāju, kurai ir vairākas mammītes...
Vēl 3 ēdienreizes un dodamies ceļā... pa ceļam ēdam vēl 2as reizes. Turpinu masēt mazos vēderiņus un pirmo reizi priecājos, redzot, ka žurkulis attīra zarniņas. Jo vairāk tādēļ, ka dakteres teica, ka man praktiski neesot iespējas "iekustināt" normālu vēdera darbību pāris stundas veciem mazuļiem, kas tā arī netika pie mammas piena.

Un vēl divas barošanas reizes ar pipetīti atlikušajā ceļā pārņem mana paziņa.

Ap 16tiem atbrīvojošs zvans, ka viena no mammām ir pieņēmusi visas manas pupiņas, izņemot savainoto (kas, ja godīgi, bija gaidāms), izlemjot to likvidēt. Jaunā, aizlienētā mamma esot sākumā bijusi mazliet satraukta. Visvairāk par tām ar vienu diedziņu nosietajām nabiņām :):):) Taču beigās pieņēmusi, ka šie bērni ir jābaro un viss sakārtojies. Pieņēmusi manas 7as 12 stundas vecās pupiņas paralēli saviem nedēļu vecajiem mazuļiem.

Atbraucu mājās, apsēdos uz dīvāna un... izslēdzos uz pāris stundām :):):)
Saspringums beidzot atkāpās.

Un tas ir apbrīnojami, cik ļoti iespējams pieķerties šādām sīkbūtnēm principā pāris stundu laikā!

Baby šorīt jau tusēja pa būrīti un pret vakaru konstatēju, ka mēģina organizēt šuves diegus pa savam prātam :)
Paliku viņu tikko zem lampas sildīties un saliku papīrus, lai novērstu uzmanību no šuves.

Ir TĀDS nogurums...