Par pirmo izrauto zobu un īzmirstošu sugu - vīrišķīgiem vīriešiem...
Kā nu sagadījās, kā nu ne, uz 30 gadu sliekšņa tika pieņemts lēmums izraut vienu no maniem gudrības zobiem.
Ar šiem brīnumiem lepojos jau no 15 gadu vecuma. Gan šī, gan citu iemeslu dēļ es absolūti nespēju sadraudzēties ar domu, ka man kaut kas, no kaut kurienes vispār ir jārauj... kādēļ... un kādēļ man... utt.

Es jau vispār esmu tāds siltumnīcas augs.
Man pat īsti šūts nekad nekas nav...

Tad nu vakar, sasmēlusies drosmi no Ezss uzmuņdrinājumiem, jēgu pārm...usi devos pie sava zobārsta, kura uzvārds, tieši tulkojot no vācu valodas, būtu PĻĀPIŅŠ...

Pļāpiņs ir brīnišķīgs vīrietis.
Tāds... izmirstošas sugas pārstāvis.
Vīrietis vīrišķīgais.
Ar stingru rokasspiedienu, maz pļāpājošs, starp citu.
(Viņa priekšgājējs - Francis, bija tāds milzu bebis. Sākumā es biju sajūsmā, ka viss notiek maigi un tā... Bet tad mani dabesīja. JO tas viss vēl arī lēni un tā pajēli notika...)

Tad nu tiku tajā krāslā.
Fiksi - turboātrumā tiek salabota viena plombe - un tad man tiek paziņots, ka neredzot viņš to zobu.
Rentgenā tikai viena sakne un tā.
Bet jāgriež.
Es pat nobīties nepaspēju.
Viens grieziens, viens tvēriens. Izspļaujiet! Vēlreiz izspļaujiet!

Un pat asiņošana apstājās...

Un tagad esmu gatava dziedāt odu vīrīšķīgam tvērienam!!!