Izlasīju 'Jelgava 94'. Nuuuuuuu. Grāmatai prasās cits nosaukums. Teiksim :'Kā es pusaudzis būdams dzēru un 2 gadus nekas manā dzīvē nenotika'.

Nē, nepārprotiet mani. Grāmatai nav ne vainas. Uzrakstīta normāli. Puisim pirmā grāmata. Tā tik turpināt. Beeeeet. Man kaut kā vajag stāstus. Man vajag tēlu attīstību, izaugsmi. Bet tas viss ļoti stagnē. Tiek sapazīstināta kaudze ar tēliem... bet tie netiek izmantoti un parādās tikai fragmentos.

Tagad nedaudz ar spoileriem.

No sākuma Tu gaidi, ka puisis tiks pie zāles, vai vielām. Tas nenotiek...
Tad gaidi, ka viņš būs kopā ar meiteni (kuru itkā grib). Tas nenotiek. Vēlāk viņš vel tik un tā paķircina lasītāju ar idejām... Nekas tik un tā nenotiek.
Gaidi, ka puisis uztaisīs blici. Miniet - vai tas notiek? Nē, tas nenotiek.

Labi. Var teikt, ka tas ir kā dzīvē. Bet nezinu. Tajā vecumā un ar līdzīgu mentalitāti man nekad tādu problēmu nebija. More or less, to ko gribēju - dabūju. Tad viss tas sanāk baigi wuss, jo es esmu (biju) introverts nūģītis, kuram patīk kōmiksi, reslings un videospēles.

Laiku pa laikam tiek paceltas labas tēmas. Teiksim par stereotipiem... kad galveno varoni izsauc pie direktora ar draugiem, lai prasītu kādā sektā viņi ir. I've fucking been there. Un to būtu interesanti dziļāk papētīt/parādīt. Bet nekas tālāk grāmatā neparādās.
Tā tiek cilātas tēmas un idejas. Un tad Tu īsti vairs nesaproti, vai pats autors saprot kādas tēmas ir pacēlis. Un Tu nesaproti, vai viņš vispār saprot, ka tur ir kkas vairāk.

Kāpēc par šo grāmatu tā iespringu? Tāpēc, ka es visus šos 7+ gadus esmu sevi identificējis kā metalhead. Pēdējos gados gan vairāk patērēju hārdkōru (45%metāls, 45%hardkōrs un 10%kaut kā dīvaina). Bet tik un tā - it's my passion. Pirms gadiem bija saruna ar Lodziņu tepat kkur cibā par to, KAS IR un KAS NAV. Un te nu mēs kaut kā varam novilkt robežu starp TRUE un nē.
+ man liekas, ka varētu patīt daža laba Cibiņa klabes atpakaļ pa gadiem 8 un atrast interesantākus stāstus.

Bet tā. Ir ok. 6-7 no 10 āboliem.