Un tad ir tie cilvēki, kuri izsapņo savas sapņu pilis, bet kad laiks tās uzcelt met špakteli zemē un sūdzas. Sūdzas, ka grūti. A ko tad citu var gaidīt? Pie visa ir jāstrādā un neviens neko pakaļ nemetīs. Tīneidžerismā tas vel ir ok un saprotami. Bet, kad tas vidusskolas sindroms nav beidzies, tad gan kļūst kaut kā dīvaini...

Vel vēlos pateikt, ka man ļoti besī, ka nedzeršana ir kļuvusi par kaut kādu ekstrēmu. Redz nesen viens draudziņš tviterī bija ielicis linku, kur beibe, lai vāktu ziedojumus bija apņēmusies veselu gadu nedzert ( https://twitter.com/itsJuliaHardy ). Tiešām? Skumji, ne?