6/28/18 07:36 pmnoskatījos ''Nanette'' Netflixā. mani parasti biedē skatāmlietas, ko daudzi no katra pakša iesaka kā absolūtāko must see, bet jā. šis ir absolūtākais must see, un katram, šķiet, ir savs galvenais secinājums pēc šī.bet tas, kā viņa kontrolē savas dusmas, komēdiju, humoru un stāstus, šī doma par to, ka mums jāfokusējas uz stāstiem, nevis jokiem, tas ļoti norezonē. un šis, protams. "I am in my prime. Would you test your strength out on me? There is no way anyone would dare test their strength out on me -dare!- because you all know there is nothing stronger than a broken women who has rebuilt herself." |
running to stand still
there must be a light that never goes out
6/28/18 12:02 pmarvien grūtāk paliek saņemties kaut kam. tāds milzīgs pasivitātes vilnis, ko nevar aizdzīt ne ar motivācijas mantrām, ne kafijas litriem, ne sporta kluba apmeklējumiem, ne miegu.kā lai no tāda izkļūst, nu. |
6/21/18 12:30 pmkaunīgi atzīšos, ka šorīt protestu vienkārši nogulēju. diez, tās ir kaut kādas īpašas zīmes, ja saulgriežos nenormāli nāk miegs visu laiku? |
6/20/18 04:09 pmes īsti nesaprotu, kā lai es sevi motivēju darbam, it sevišķi ārpus mājas, ja mājās kaķītis ir atpakaļ |
6/18/18 01:12 pmvienīgais, kas ir tā kā jauki mana pazudušā kaķīša sāgā, ir tas, cik mans rajons izrādās kruts. es to vienmēr esmu zinājusi, jo kaut kas tajā vecajā Rīgas centrā ļoti piesaista, bet tas rajona krampis līdz šim nebija zināms. tāda tomēr stipra kopienas sajūta, tāda, nezinu, kā to lai labāk sauc - strādnieku kopienas solidaritāte. tantes, kas palīdz un pieskata, cilvēki, kas paši piesakās nākt palīgā meklēt, sētnieks ar meitiņu, kas nāk ar mani ķemmēt mājas pagrabus. tik aizkustinoša Rīgas centra solidaritāte. |
6/14/18 05:00 pmar bažām tikko nonācu pie secinājuma, ka manas trīs mīļākās latviešu filmas ir "Četri balti krekli'', "Pie bagātās kundzes" un "Ceļojums uz Tukumu". |
6/13/18 05:50 pmkā zināt, ka latviešu kino manā dzīvē ir maaaaazliet par daudz: saņemu ziņu no IR par kādu viņu akciju, ziņas nosaukumā lieliem burtiem vārdi Jāņi un brančs. Smadzenes, protams, to iztulko kā ziņu par Jāni Streiču un Aloizu Brenču. paiet zināms brīdis, kamēr mēģinu pārējos ziņas vārdus salikt tādā kontekstā, pārlasu vēlreiz, feispalmoju. |
6/9/18 08:51 pmvienīgās negatīvās sajūtas praida sakarā ir saistītas ar to, ka, šķiet, pārkarsu saulē un tagad jūtos ļoti, ļoti slikti. divas stundas pamarinējos gultā, varētu lūkot iet atkal kaut kur tālāk.bet vispār - neticami, negaidīti skaists pasākums. tāda deju balle uz Brīvības ielas, un šķiet, ka praids ir vienīgais lielais pasākums, kurā ir tiešām tāda ļoti inclusive sajūta. ne par to, ka mēs te esam kaut kā pret citiem, bet mēs te svinam esamību, ja gribi svinēt, nāc bariņā. mans pirmais rīgas praids, citiem vārdiem sakot. 2015. gadā es to sestdienu pavadīju, darbā skatoties filmas par revolūciju. |
6/7/18 05:38 pmskatos diezgan daudz Aloiza Brenča filmas, jo tas ir jaunais topošais pētījums.bet tas, ar ko tiešām nebiju gatava dīlot, ir tas lielais seksisms viņa filmās. protams, sievietes nereti ir ļaunas viņa filmās. tas pats par sevi būtu uztverams neitrāli, bet viņa filmās mēdz parādīties tikai kādi trīs, četri sieviešu tēli, no kuriem viena parasti tikai uzdod jautājumus galvenajam varonim (detektīvam), otra - ir ļauna. filmā ''Dāvanas pa telefonu'' sieva ir aizgājusi no nelaimīgas laulības, lai uzsāktu jaunu dzīvi, un viņu par to ļoti tiesā gan viņas bijušais vīrs (kura atbildība šajā nelaimīgajā laulībā netiek ieskicēta), gan bērni, kuri viņai diezgan atklāti saka pretīgas lietas. bet tas viss vēl tā. šodien saskāros, liekas, ar visjaudīgāko piemēru Brenča filmās, kas līdz šim parādījusies: filmā "Pilsēta zem liepām" karavīrs, aizejot cīņā, savai mīļotajai saka, ka, ja viņš nomirst, viņa nedrīkst uzsākt jaunas attiecības. nice. nu, ja es neskatītos šīs visas filmas vienu pēc otras, diez vai man tas tik ļoti kristu uz nerviem, bet tagad man jau veidojas tāda Aloiza Brenča filmu seksisma bingo spēle, kur varu atķeksēt, kas parādās katrā filmā. vēl palikuši visi lielie seriāli un 90to gadu filmas, kā arī doķenes. nevaru sagaidīt, kas būs tālāk. bet par pašām filmām, jāsaka godīgi, esmu mazliet vīlusies. no vienas puses, viņš ir interesants un kvalitatīvs mākslinieks, ar to saprotot - viņš pārzina formu un žanru, ko ļoti prasmīgi arī izmanto. bet viņam teju vispār nav izcilu darbu, atšķirībā no pārējiem mūsu grandiem, un viņa filmas brīžiem šķiet tā ērti viduvējas. šķiet, vienīgā, kas tiešām sasniedz pavisam jaunu un iespaidīgu līmeni, ir ''Liekam būt''. |
6/6/18 04:05 pmpagājušā nedēļa, šis neticami skaistais, brīžiem liekas - nepelnītais piedzīvojums bija kā balzāms ievainotai, pārgurušai dvēselei un prātam, jo, kā ziņo Tommy Cash video klipā, kuram iedevām labākā starptautiskā mūzikas videoklipa godu, 'I was hustlin' since I was seventeen''.un vēl es esmu sapratusi vairākas lietas par sevi. piemēram, to, ka varu atrast ceļu no kino arhīva uz Austrijas Kino muzeju, bet ne atpakaļ. attālums ir aptuveni 5 minūtes, bet es katru reizi atpakaļceļā ne tur nogriezos un ne tā kaut kur pagāju, un atpakaļceļš, ja nesekoju stingrāk google maps norādēm, ievilkās uz 20 minūtēm. acīmredzot esmu radniecīgāka Zūlanderam un viņa nespējai pagriezties uz konkrētu pusi vairāk, nekā gribētos atzīt. |
6/5/18 04:29 pmja neirotiskuma līmeni mērītu režisoros, es reizēm esmu tā ap Vesa Andersona līmeni, reizēm palieku pie Bergmana līmeņa. bet vakar iepazinos ar kungu, kurš teica, ka viņš ir tīri Fellīni līmenis. |
6/2/18 12:40 pmmana mamma nav ne reizi vēl apjautājusies, kā man iet Vīnē, bet regulāri pajautā, vai ar maniem kaķīšiem mājās viss labi. |
5/31/18 11:50 ambet visam, protams, ir arī ēnas puse, par ko mēs pamazām arī sākam runāt, proti - nav jau tā, ka viss ir priekpilnas pastaigas parkā, gluži otrādi. ar draugiem/kolēģiem arvien vairāk runājam par to, kā ciešam no trauksmes, no stresa, no pārpūles, daži stāsta, kā iet prom no festivālu darba, jo tas vienkārši nav iespējams (ārprātīgas stundas ar ļoti mazu atalgojumu) un galvenais, pēc kādiem 10 gadiem šajā vidē cilvēki saprot, ka nekas nemainās uz augšu, gluži otrādi. eksperimentālais kino un tādi festivāli tiek uztverti kā liekēži, kā 'nodokļu maksātāju naudas' tērētāji bez jebkādas izpratnes par kino ekosistēmu, un tas viss kaut kādā brīdī sāk dot pa nerviem.un vienlaikus - tāda mīlestība pret savu darbu, ko vienkārši vairs nav iespējams pavilkt, jo, nu, gribas savu māju un tamlīdzīgi. tādas, lūk, mums te sarunas, kad nerunājam par filmām. speaking of which, vakar biju uz lielisku seansu, kur rādīja Chick Strand filmas, totāli iesaku un rekomendēju. viņa ir eksperimentāla kino režisore no ASV, kas taisīja ļoti, ļoti siltas, ļoti sensuālas un jutekliskas, unikālas un bezgala skaistas filmas, kur ķermeņi ir priecīgi un skaisti. pat tajās, kur nav nekā priekpilna. |
5/30/18 11:09 amnu tātad. es esmu atstājusi zināmas pēdas pasaulē jau tagad, tādā negaidītā veidā, protamsbet 2014. gadā, kad šajā festivālā biju pirmo reizi, kā parasti, daudz runāju par visādām lietām, tolaik man aktuāli bija šeidī bāri (joprojām ir, protams). un kaut kā vārds pa vārdam, festivāla direktora labākais draugs mūs aizveda uz vīnes centra šeidīgāko bāru (kas, protams, jumim nestāv ne blakus, bet tas jau nekas) un šogad, nu, šogad izrādās, ka viņiem jau ir oficiāla shady vienna tūre, kas ir ierakstīta festivāla programmā un par ko vakar direktors atzina, ka nudien, shady riga ir iedvesmas avots. proud un blessed, nudien. |
5/28/18 11:54 pmrast drosmi sapņot. |
5/27/18 11:57 ames nu jau pat sapņos zvanu cilvēkiem un atvainojos, ka neesmu paspējusi to vai to izdarīt.iespējams, šobrīd ir tiešām par daudz projektu, kas jāizdara. |
5/25/18 03:52 pmnegribu bērt nevienam sāli brūcēs, bet šodiena ir vēsturiska diena ar to, ka pirmo reizi visi iesniegtie projekti ir tikuši pilnībā atbalstīti, nevis randomā apcirpti par kādiem 60 EUR.go veselais saprāt! |
5/20/18 08:56 pmlietas, ko es nebiju domājusi kādreiz teikt skaļi: ''mēs vēl vācam nost zārku no vakardienas, bet pēc tam domāju atnākt'' |
5/19/18 12:56 pmja iepriekšējie mēneši ir bijuši mazliet tādā ''wrong way on a one way track'' sajūtā, pēdējo dienu ārkārtīgi skaistie notikumi, maijs un tā intensitāte šo sajūtu arvien mazina.maijs vispār ir tik nežēlīgs mēnesis, visa ir tik daudz, tik daudz gaismas, tik daudz zaļuma, palikt iekšā un strādāt liekas nepieņemami, nepareizi. bet vakar bija skaistākās kāzas pasaulē, un tagad nekādi nesaprotu, kā vispār lai saņemas Muzeju naktij. pēc tāda skaistuma vienkārši jāiet taisīt skaistas lietas, lai vispār atgūtos. |
5/17/18 08:18 pmlabdiengūglēt māku, nesanāk kur nopirkt nebalinātu papīru? ļ. vajag uz sestdienu |
Powered by Sviesta Ciba