viņvakar ilgi strīdējos pati ar sevi par iekšējām robežām. vienmēr sev uzlieku robežas, taču nekad neuztrāpu riktīgajā vietā. par tālu vai par tuvu, kā nu kuro reizi. jā, jā, robežas nav nekas labs, bet zini, draudziņ, es esmu tik haotiska būtne, ka bez rāmjiem aizietu sviestā. (starp citu, vakar atradu savus jaunības dienu dzejoļus un astotās klases dienasgrāmatu, vī man dieniņ, cik es esmu bijusi emocionāla un nestabila, bet tas jau laikam pieder pie pusaudzības) tā nu ar tām manām robežām es nevaru uzlikt galvu uz pleca tad, kad to ļoti, ļoti gribu un nevaru ieķerties elkonī tad, kad to ļoti, ļoti gribu. za to muldu par deviņiem mēmiem. tāpat arī nodomāju, ka nekad no manis nesanāks īsta lēdija, es vienkārši muldu par daudz un to, ko reizēm nevajadzētu.

jau kuro gadu brālis šitajā laikā nav mājās, daudz buču tev virtuāli (vakardienas vārda dienā), arturslogins

un vakar pēc pusnakts pēkšņi likās tik ļoti, ļoti svarīgi aizsūtīt troll īsziņu, ka Klāra ir kāra uz kārniem klarnetistiem, vai gadījumā nav pilnmēness?