katru dienu uzrakstu pa kādiem 1000 vārdiem un vairāk, katru dienu izdaru kaut ko stulbu, un katru dienu iedomājos, ka vispār man vajadzētu iemācīties uzvesties tā, lai neiebiedētu cilvēkus. vakar, piemēram, biju uz sarunu ar iespējamo darbadevēju, kura, tāpat kā visi citi, negrib mani ņemt darbā, jo es būšu prom uz diviem mēnešiem vasarā, un tāpēc biežākā atbilde, ko dzirdu no potenciālajiem darbadevējiem ir tas, ka we really like you but please come back in September. domāju, tas ir no tās pašas kategorijas kā it's not you, it's me. nu jā, vakar, tātad, tikos ar šo te dāmu no ļoti jauka un mīlīga restorāniņa, un es galu galā viņai ilgi stāstīju par valodas kursiem. tad sarokojāmies, izgāju ārā un nodomāju, ka wtf, kāpēc es vienmēr izdaru kaut ko tik ļoti random. tā kā toreiz, kad uz ielas pieskrēju klāt latviešiem un teicu, ka es šitā amst. uz ielas nekad neesmu dzirdējusi latviešu valodu, vai toreiz, kad ballītē rādīju dažiem draugiem savu apakšveļu, jo biju mazliet iedzērusi un man bija ļoti skaista apakšveļa mugurā.

lai nu kā, ir tāda mazliet vilšanās un mazliet piedzīvojuma sajūta, nu jau kādu nedēļu. brīvdienas, man vajag brīvdienas.