man reizēm grūti saprast savus skolasbiedrus (jebkurā vietā, hmm) ar viņu ambīcijām un lielajiem mērķiem, mani vienmēr tas pašu mazliet ir kaitinājis, jo it kā ambīciju nav, bet gribētos tik un tā tās lielās lietas tā nonšalanti izdarīt. un šodien sapratu, ka vispār jau man tā vajadzība sevi kaut kur ļoti spēcīgi apliecināt tā kā mazinājās pēc tam, kad es 15 gadu vecumā vadīju svētceļojumu uz Aglonu. laikam tik ļoti izlecu no savas komforta zonas, ka pēc tam vairs nekas neinteresēja tik ļoti, lai parādītos tā komfortzona un tā lēkāšana ārā.
šorīt agri no rīta braucu mer. līdzi uz hāgu pēc vīzas, labs un jauks rīts. pilnas stacijas ar cilvēkiem ar mugursomām, mazliet sentiments un tā. augusts galu galā, un es šogad neesmu bijusi episkā ceļojumā, vismaz ne tādā fiziskā nozīmē, hh. aizvakar arī secināju, ka neatceros teju neko no pagājušā pusgada, tāds melnais caurums. kaut kādi iespaidi un notikumi, bet lielākoties pilnīga migla.
šovakar vismaz mat. jābūt atpakaļ, viņš ir laimīgs un atgriezies no alžīrijas, kur iemācījās gatavot kuskusu, tāpēc mūsu experimental cooking sessions kļūs arvien interesantākas.
mazliet putra prātā un sirsniņā, bet laikam man vienkārši ir jāpieņem tas, ka es mēdzu iemīlēties cilvēkos, kuri tūlīt brauc prom uz ilgu laiku.