kaut kādā brīdī, nezinu, iespējams, kad mums palika 11 vai 12, vasaras kļuva daudz smeldzīgākas. tā, it kā tu apzinies šī laika vērtību, bet šī apziņa traucē to izbaudīt līdz galam, līdz pilnīgai laimei, un tu galu galā esi tāds tramīgs, jo it kā ir ļoti, ļoti labi, bet tu zini, ka būs rudens, būs ziema, būs auksts un riebīgs, un tāpēc tu jau jūlija vidū sāc likt vilnas zeķes pa pāriem, bet augustā jau izvelc kažoku, satinies un nemaz vairs neej ārā, jo kāda jēga, ja tūlīt tik un tā viss beigsies.
un aukstums, protams, ir metafora, harhar. tas par to trauslo robežu starp lietu īstās vērtības apzināšanos un izbaudīšanu un drošu, vieglu nākotni. vai kaut kā tā.

es atkal naktī ilgi nevarēju aizmigt, jo sirds ļoti, ļoti dauzījās un likās, ka tūlīt aiziešu pie tēviem. un man likās, ka šī stadija ir pāri.