finally we are no one
neteiktu, ka man patīk elektroniskā mūzika, bet tai piemīt kaut kas magnētisks. dejojot tās ritmā, ir tik viegli pazaudēt sevi, iemīcīt savus pagātnes akmeņus grīdā un nomest kaut kādas pārdomu somas, kas smagas kā tirgus tašas.

un viss aizgāja pa gaisu, tikko kā ieraudzīju viņu tur. toreiz viņš mācījās otrajā kursā baltu filologos, jauns, skaists, mazpazīstams dzejnieķelis. tagad gan daudz kas ir savādāk, un katru reizi, kad viņu kaut kur ieraugu, sirds notrīs un palecās. viens no maniem pagātnes akmeņiem.

pamazām, pamazām tie paliek vieglāki. gan jau reiz vispār to vairs nebūs.