man ir pazudis maks, es esmu nervoza un iespringusi, tāpēc tagad iešu mazliet, mazliet iedzert. sēžu centrālstacijā, jo man patīk darīt muļķīgas lietas, un šeit ir tik neaptverami daudz mušu, ka pretīgi paliek. bet vispār ne jau par slikto es gribēju rakstīt, bet gan par to, cik ļoti man patīk klāvs elsbergs. it sevišķi tādās lietainās un mazliet īgnās dienās kā šī, un es sapratu, ka vajag sapurināties un piezvanīt. pat ja mani viņš atšūs un vispār būs traki, es vismaz būšu darījusi to, kas manos spēkos. es nevaru skatīties, kā kāds savu dzīvi un talantus aizlaiž postā, un ja kaut kas ir iespējams, es to mēģināšu darīt, lai to nepieļautu. lai arī tas maksās manu pašcieņu.