pēdējā laikā es tomēr baigi maskējos. es neesmu cīnītāja, es neesmu pārlieku spītīga, līdz ar to pat tas mani nevirza uz priekšu, un liekas, vienīgais, kā es varu kaut ko pabeigt, ir dedlaini un pašai sevi izbesīt līdz baltkvēlei. bet trakākais, ka es tiešām labi maskējos. ka es varu pārliecināt, ka man rūp un ka es varu visu panākt ar tīru gribasspēku, ka man vispār ir gribasspēks.

oh well. gan jau ar laiku arī es kaut ko kādreiz pabeigšu tāpat vien. kaut vai to šalli, piemēram.