tā kā paģiras, bet nav jau no kā, viss sāp un nepatīk, bet vistrakākais ir ar kājām: augšstilbi sāp tā, it kā vakar būtu visu dienu maratonējusi. bet labi, ko tur daudz, man tagad ir jauns hobijs, tb, es lieku cilvēkiem taustīt savas kājas, jo tie muskuļi ir neiedomājami. pavisam nopietni, es esmu nenormāli uztrenējusi augšstilbus, un tas pat nav glīti. lūk, ko tu, cilvēks, dabū, ja regulāri kavē un 20 minūšu attālumu pārvari 8 minūtēs, kā es to šorīt izdarīju.

drošvien bija vēl kaut kas svarīgs, bet aizmirsu. ļoti nāk miegs, un Roterdamas Erasma vietā lasu Bondu. nu apnicis taču izlikties, ka kaut ko saprotu, pffff. un vēl šodien meitene no manas kinovēstures grupas teica, ka viņai liekas fascinējoša mana sajūsma par visu, t.i., ka es Godāru un Spaidermenu skatos ar vienlīdz lielu aizrautību. un tagad viss, es jau atkal kavējos, tāpēc jāskrien. tā jau no tām muskuļsāpēm nekad vaļā netikšu, pfffffffff.