tas būtu smieklīgi, ja nebūtu tik ļoti traģiski, nu, tā eiropiešu nespēja pieņemt sniegu. esmu iesprūdusi Amsterdamas lidostā, sāp galva un viss ir ciet, un nevienam nav ne jausmas, kas īsti notiek. un vispār es nekad mūžā nebiju redzējusi tik milzīgu bardaku kā šodien Centrālstacijā pēcpusdienā, nenormāls haoss, un idiotiskais taksists mums pat uzdrošinājās paprasīt 150 eiro par braucienu uz lidostu, kas normāli aizņemtu ~15 minūtes. galu galā bija daži vilcieni, un tā nu tagad sēžu lidostā jau kopš sešiem. no otras puses, nav jau tik drausmīgi, vismaz no sākuma ar mani bija draudziņš un kaimiņmeitene, un, kā izrādās, draudziņam ir ļoti nomierinoša ietekme uz mani.

viens no dažiem reisiem, kuri vēl funkcionē, ir uz Ženēvu. Dieva zīmes, ka es jums saku. jābrauc varbūt pie brāļa. bet, ja nopietni, es gribētu, kaut būtu iespējams mājās aizbraukt ar vilcienu. un vispār, man ir jāiet rītvakar uz balli, pietiek te māžoties lidostā.