man viennozīmīgi ir viena no foršākajām kosmetoloģēm ciemā, pēc vienas dienas, kas pavadīta četrās sienās, gribu tikai runāt un runāt un murgi, atkal murgi sākuši mani vajāt. esmu pakļauta kaut kādiem mistiskiem cikliem, kurus diemžēl vēl pati neesmu atkodusi, un rīt no rīta jāiet nodot asinis. sākšu brand new cīņu ar sevi, saviem bēniņiem un esesmuresnaakmansdievsesesmutikļotiresna domu pie spoguļa. kuš, kuš, meitene, kuš, kuš.

BG vienā dziesmā dziedāja, ka visas sievietes zina, ka ritms ir kā saule, un mēs tam apkārt kā planētas. re, re, pat gudriem vīriem skaidrs, ka sievietes ir daudz ritmiskākas par vīriešiem. aiz navkodarīt vakar lasīju par feminisma filozofiju, arī fragmentus no de Bovuāras esejas par sievieti kā otro dzimumu. lasu un piekrītoši māju ar galvu, taču kaut kā to visu savā dzīvē realizēt, nu, dzīvot mūžīgā cīņā par sevis atzīšanu es nespēju, vismaz šobrīd ne. jo ir jau tā apspiešana, ir nevienlīdzība, protams, tagad vēl neesmu tik izteikti ar to saskārusies, bet atceros, mamma stāstīja, ka viņas darbā tas ir bieži novērojams - cilvēki, arī paši ārsti, vairāk uzticas ārstiem vīriešiem, ne ārstēm sievietēm. vispār tracina, tik daudz ir šo domu kalnu, kas pirms manis jau izauguši, tik daudz absolūto patiesību, tik daudz iespēju interpretēt, ka nezini, kam pieslieties.

bet nu drīz jau tavs basists būs mājās, varēsiet atkal runāties uz ielu stūriem un iet garās pastaigās ar sirsniņtrīci, drīz jau tava seerskaabe būs mājās, kaut uz nedēļu tikai.

un neviens nesaka, ka aukstums būs uz ilgu laiku. nē, nē.