stāvēju pieturā un atkal sāku raudāt. par to pašu, to pašu veco tēmu, par to, kāpēc vieniem ir viss, ir izskats, nauda, iespējas, bet citiem - nekā, nu kāpēc, johaidī? uz soliņa sēdēja tas vīrietis, tas pats, kuram gāzes eksplozijā sadega seja, un pieturas logā bija kāda Monika ar milzīgām krūtīm un perfektu augumu, kura reklamēja apakšveļu. tik ļoti, ļoti kontrastējoši. nogāju malā un sāku raudāt.

nu ir jābūt kaut kādai iespējai, nu ir. ir jābūt iespējai visu vēl vērst par labu.
vai tiešām pasaule un homo sapiens kā suga ir jau norakstāmi?