Mūzika: | Nick Cave - people ain't no good |
tas pat vairs nav sievišķīgi
staigāju pa māju bez maz kā Dieva nepieņemta, skatos spogulī un ik pa brīdim nomurminu ''esmu resna, ak mans dievs, esmu tik resna'', uz ledusskapja lieliem burtiem uzrakstīts, ko nedrīkstu ēst un ko nu varbūt arī drīkstu, sveros teju trīs reizes dienā un vispār. tā jau kā tāda apsēstība. zinu, zinu - nekāda svara nomešana nepalīdzēs, ja vienalga katru reizi, kad skatīšos spogulī, vaikstīšos un pārgriezīšu acis. jāsāk ar bēniņiem, khe.
bet neviena pati no šīm pseido-intelektuālajām pārdomām man nepalīdz tikt galā ar savu svara apsēstību. kaut kad pirms dažām nedēļām pieturā pat sacēlu traci, pētot to žurnāla ''Klubs'' reklāmu, kur rakstīts, ka mēs domājam par vienu un to pašu. skaļi komentēju, ka tās nu gan ir muļķības, jo diezin vai vīrieši arīdzan visu laiku domā par lieko svaru. pie manis pienāca kāds vīrietis ap 50 un teica, ka skali jau ar' nevienam nepatīk. khe, zinu - bet vai tas man palīdz dzīvot? ne draņķa, kā teiktu Vonnegūts.
jā, jā, zinu - skaistums nāk no iekšām and all the other stuff, es pat neesmu tik resna, lai, nu nezinu, būtu kauns vilkt mugurā to, kas patīk, bet tā ir kaut kāda apsēstība.
ja es būtu augusi mežā, varbūt pat nekad mūžā nebūtu iedomājusies, ka drošvien neatbilstu sabiedrības priekšstatiem par skaistumu.