no tādām pavisam ikdienišķām ainiņām jāpiemin tas, ka tikko uzmeistaroju savu pirmo sautējumu mūžā, kā arī saldējuma kokteili katliņā, jo, kā izrādās, mums nav citu piemērotu trauku, ar draudziņa mikseri, vispār kaut kā visu aizņemamies no visādiem puikām. joprojām kaut kur virtuvē mētājas kādi četri Maikla skrūvgrieži (skrūvJgrieži? man riebjas sajūta, ka es nepārzinu savu valodu), joprojām turam Markusa cepeškrāsni (es viņu pārliecināju, ka mums viņa cepeškrāsns ir nepieciešama vairāk nekā viņam pašam, un taisnība jau ir. vismaz varu taisīt siermaizes), un tagad tam visam pievienojās draudziņa mikseris. bail pat domāt, kas būs tālāk.
cita starpā man ir milzīgas problēmas aprēķināt nepieciešamo ēdiena daudzumu, tieši tā, kā orissa pirms kāda laika rakstīja - es arī gatavoju ēdienu pusotram cilvēkam. pārāk daudz man vienai pašai, un Arja diez ko neatbalsta manu gāžam-kopā-visu-kas-pagadās pieeju ēst gatavošanā, līdz ar to bieži vien man paliek ēdiens pietiekami tikai vēl vienām pus-pusdienām. šodien vispār biju tirgū, visādas ņammas atradu. un katrreiz, kad redzu banānus, kuri ir vairāk brūni nekā dzelteni, iedomājos par Līvu. šoreiz tur pat bija vesels stends ar aizdomīga izskata banāniem; mīļā, tev tas tik ļoti patiktu.

pēcpusdienām/vakariem kā šis ļoti, ļoti piestāv Post Industrial Boys.