no vienas puses, tas, ka es nekad nemāku paturēt kaut ko pie sevis, ir mana labākā īpašība - tas tomēr ir tā diezgan atbruņojoši, ja otrs (saprāta robežās, protams) neko daudz neslēpj. no otras puses, es tomēr mazliet gaidu dienu, kad beidzot iemācīšos paklusēt, nevis stāstīt saviem līdzbiedriem teju visu pēc kārtas. bet nu jā, laikam es citādāk nemāku. un ko tur daudz. piemēram, es šodien sasmīdināju un samulsināju jau kādu ceturto skolasbiedru, ar kuru runājām par Hariju Poteru, ar jautājumu par to, kurā tornī viņš būtu, un pirms dažām dienām liftā ar citu puiku apspriedām lolkaķus, t.i., es apspriedu, un viņš smējās.

varētu jau piekrist kint., ka es, tāpat kā daudzi citi, runāju tikai tāpēc, lai dzirdētu pati savu balsi (bet nopietni, tas ir lielākoties galvenais iemesls, kāpēc cilvēki vispār runā), bet tās ir muļķības. es nezinu, kāpēc tik daudz runāju. un kāpēc es vienmēr pasaku par daudz, bet tai pašā laikā ne pietiekami. ai, es laikam vienkārši esmu stulba. (bet pavisam nopietni, reizēm man liekas, ka kaut kas vienkārši ir nepareizi salicies manā smadzenē, citādāk tos visus gļukus nav iespējams izskaidrot)