par mani un maģisko apli sev apkārt

ir tik grūti kādu sev klāt pielaist. tie ir mēneši, gadi, reizēm pat vairāk. bet zinu, ka ir tādi riktīgie, ir. un ir tik mīļi, ja mani sauc par mazo māsu vai interesējas par manu ikdienu visos sīkumos. reizēm tā prozaiski liekas, ka nu ko tad es, mani neviens nemīl. ik pa brīdim kā ar cirvi iemauc pa galvu man arī ir īsti draugi. vienmēr esmu pieradusi visu redzēt no savas puses, no sava gala, neiedomājoties, kā šos notikumus redz otrs iesaistītais. grūti saprast, ka mani arī var mīlēt. reiz man skaidroja, ka tā arī ir mīlestība, kad tā, vienkārši mīl, no otra pretī neko neprasot. es acīmredzot tā nemāku. ja man kāds ir dārgs, man arī vajag justies dārgai. truli.

un vispār. dzīvie mirušos nesaprot.