es bieži vien domāju, cik garlaicīga un nepanesama būtu pasaule, ja tajā nebūtu mūzikas. un šovakar pēc Golden Archipelago noklausīšanās gribas teikt - cik drausmīga un nepanesama būtu pasaule, ja tajā nebūtu Shearwater. es varu citēt Dilanu jebkurā laikā, es varu dejot un skumt pie Beirut, es varu grimt bērnības/agras pusaudzības izjūtās, klausoties Muse vai Pienvedēja piedzīvojumus, bet es jūtu sevi tikai klausoties Shearwater. viņu koncerts pagāšgad Amsterdamā bija spēcīgākais muzikālais/mākslinieciskais pārdzīvojums ever, un man burtiski trūkst vārdu, lai aprakstītu to neaptveramo skaistumu, kas ir viņu mūzikā. un atliek tikai sastingt un ieklausīties. es esmu tā vientulība, ko viņi izspēlē, es esmu pamestās salas, par kurām viņi dzied, un man liekas, ka manai dzīvei būtu bijusi lielāka jēga, ja es būtu instruments viņu rokās. kaut vai stīga, kaut vai ksilofona taustiņš. un tik drausmīgi žēl, ka nav īsti neviena, ar ko šajā skaistumā dalīties - tāpat kā ar D. Adamsu manā draugu/paziņu lokā nav neviena, kurš Shearwater izjustu tāpat kā es.

Gone from the house to the snows like a wandering light
You send a last balloon to the solemn light of the moon's eye
Over the fields and the arcs of the radial lines
That bind the waking world to the hidden life
of the empire that sleeps in the frozen lakes
And moors in the darkened bays and glows in the golden rays
And dreams of us
That moves without sound through the air through the ground
And that streams through each break carved in the line
And dreams of us
http://www.youtube.com/watch?v=ZbPLy4-OgAw