es nekad nedzīvošu viena, vismaz ne mājā, tas taču nav izturams. vecāki izbrauca tikai uz dienu, pirms dažām stundām pameta māju, un es jau esmu tuvu histērijai, jo sasodīts, kamīna iekurināšana joprojām ir mission impossible, veikalā es sajaucu miežus ar rīsiem, pat aipods sāka čakarēties, un teju visu naudu atkal iztērēju grāmatnīcā (tiesa, Dilana Tarantula, ko atradu rapukā, atsver vismaz pusi no šīm nedienām)
es pat nezinu, ko lai saucu palīgā, ja negribu šonakt nomirt no aukstuma. bērnības draudzene, kura ir krāšņu un plīšu speciāliste, jau pusgadu ir Dānijā, basists ir nedefinējamās tālēs, un tā īsti neviena tuvumā arī nav.

atliek vienīgi gaidīt savu cibas vienīgo draugu, kuram es esmu vienīgais draugs. varbūt viņš māk tikt galā ar tracinošām iekārtām, kas negrib man pakļauties.