Viņš
Gāju šodien no skolas. smaidīju par skaisti tukšo apkārtni. par to, ka nav ij nekā ārā. par tukšajiem kokiem un tumšajiem ūdeņiem. atnācu mājās, ļauju sev pasēdēt internetā, tad iešu slēpties no tēta un apēdīšu visu lielo, lielo saldējumkasti, par spīti tam, ka jādalās ar tuvākajiem un tam, ka klepus.


Un es vēl joprojām esmu iemīlējusies Viņā. lai vai kā man tas sāp, un es zinu, ka viņš ir gejs, un es zinu, ka mēs nekad vairs nebūsim kopā. bet tas man nespēj liegt smaidīt un sapņot, skatoties viņa bildes _ un atceroties kopīgos vakarus, rītus un kopīgās vēstules. un to, kā Vērmanītī stāstu par vientuļo, mistisko māju rakstījām. atceros to, kā pirmoreiz pie viņa aizbraucu, un ar vecākiem iepazinos. atceros to, kā tonakt līdz pusseptiņiem bijām augšā. atceros to, kā rokās sadevušies pār Vanšu tiltu skrējām vētras laikā. atceros to, cik ļoti, ļoti uzraucos, kad viņu pirmoreizi satiku. un šķiet, šajā situācijā mans vienīgais sabiedrotais ir laiks. laiks dziedējot.


un esmu iepazinusies ar gandrīz visiem viņa geju draugiem _ un cik gan ilgi vēl vienīgie puiši, ar kuriem naktīs sarakstīšos, ar kuriem uz randiņiem iešu un ar kuriem iepazīšos, būs geji?