aņa delovejevna ([info]deloveja_kundze) rakstīja,
@ 2006-09-10 22:20:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:placebo - sleeping with ghosts

from her to eternity
čīkstu visu dienu. un sev stāstu, tas tikai tāpēc, ka joprojām neesmu saņēmusi atbildi uz īsziņu, ko aizsūtīju pusnaktī vakar.

liekas, es visu daru aplam.
mēģinu tuvoties, bēgot prom.
prasu atvērtību no otra, pati sevi 'aizslēdzot' ciet.
kavējot mēģinu paspēt.

mēģinu. visu laiku mēģinu.
Hospitāļi tajā vienā dziesmā dziedāja, ka tu nevari paspēt kavējot. un ja tu pārstātu baidīties, es varbūt pārstātu izlikties.

viņš ir manā galvā [jā, Kurt, i've found some friends today, and they are in my head], man ir bail un es neuzticos, un es gribu bēgt, jo vēl neesmu pārāk piesaistīta, bet pirmos soļus pasperot jau griežos atpakaļ - jo man nav īsti no kā bēgt. nekas nav bijis. nekas nav noticis. un vai var bēgt no nekā?

nesaprotu. neko nesaprotu.



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]antonija
2006-09-17 01:51 (saite)
lai šis koments neaizēnotu visu tavu ierakstu, es te pievienošu (ar tavu atļauju) Ingmāras Balodes dzejoli.

quando assoma la luna
(Lorca)

kad paceļas mēness
manī uzplaukst puķe ar zvana mēli
visos torņos iestājas klusums
un es mācos saprast
tavu klusēšanu

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]deloveja_kundze
2006-09-17 14:26 (saite)
ak tievs, cik skaists dzejolis. tiešām. saprast klusēšanu. mmmh.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?