pēdējās dienas kārtējo reizi pavadītas diezgan lielā apātijā, man nav nekādas motivācijas kaut ko darīt, es varu visu dienu nosēdēt istabā un iziet ārā uz desmit minūtēm, lai paspēlētos ar suni. it kā tas drausmīgais ziemas/pavasara stāvoklis būtu atpakaļ, tās pašas sajūtas un tāds kā letarģisks miegs. es smejos automātiski, stāstu jokus un piedalos sarunās, bet jau atkal es tur neesmu klāt. mēģināju atsaukt atmiņā, kad pēdējo reizi sajutos patiešām dzīva, tas laikam bija tajā Amsterdamas tripā. mana pasaule balstās uz atkārtošanos, un tas ir tik fuckin nomācoši. es tiešām gaidu bosnijas tripu, varbūt vismaz tad kaut kas mainīsies, kaut uz kaut kādu laiku. citādāk brīžiem pārņem sajūta, ka manī nav nekā dzīva, ka esmu tikai sastāvējies ūdens.

jēziņ, man taču vajadzētu studēt fiziciņu vai kaut ko citu tikpat fundamentālu, es nojūgšos vēl vairāk visā tajā humanitārajā bulšitā