kaut kādas pēdējās piecas dienas man visu laiku gribas ēst. es neteiktu, ka esmu baigi satrauktā, vēl tie eksāmeni neliekas reāli, bet citus iemeslus pēkšņai un paniskai organisma prasībai pēc cukura īsti pat nezinu. no otras puses, guļu maz, minimālisms joprojām topā. vispār vajadzētu izvirzīt kaut kādu notikumu, ko gaidīt un par ko satraukties, tā priecīgi satraukties, nu, kā bija, piemēram, pirms kaut kādiem randiņiem vai vārda dienu svinībām. kaut ko, par ko naktīs satraukti domāt un grozīties. ja ikdienai izvirza mazus, ikdienišķus izaicinājumus un mērķīšus, katra diena kļūst pārdzīvojamāka