godīgi sakot, nu jau laikam ir pavisam d*&^ā. izrādās, pārāk pašironiska attieksme pret sevi ilgtermiņā sagrauj jebkādu pozitīvu ideju pašam par sevi, un nu jau es neredzu ne tikai neko skaistu sevī vizuāli, bet arī ne kā cilvēkā. nožēlojama viduvējība.

prāts jau ir pārāk notrulinājies, lai kaut ko iebilstu, vispār negulēšana ir brīnišķīga sajūta. prāts paliek tik tukšs, tik.. brīvs, tas, liekas, vispār nav iespējams, ja guli, ēd un vispār funkcionē tādos normālos, pierastos ritmos.