pa russki

pirms apmēram nedēļas biju tādā kā krievu ballītē. nosaukums gan mazliet ņe pa tjemu, jo tas gan bija vienkārši dzerstiņš, lai arī tur bija šņabis un krievu lamuvārdi masveidā. brāļa līgava arī ir krieviete - Kazahstānas meitene ar krievu saknēm, kuru Artūrs satika Francijā. starptautiska mīlestība, bet ar viņu mēs runājam toļka pa russki. atceros to nakti pirms Lieldienām, kad līdz pustrijiem ar maniem vecākiem, brāli un Allu sēdējām un runājām krievu valodā par visu, visu ko. par viņu kāzām, par mūziku, par Dievu, par nāvi un mūžīgo dzīvi. par mīlestību galu galā. pēdējā laikā pati esmu sākusi ļoti daudz runāt krievu valodā - par marožkām un plombirčik v stakančik iļi šokoladnoe, i eščo estj klubničnij i kļukvennij. ir brīdis, kad saproti - vieglāk ir izdomāt jau krievu valodā, nevis izdomāt latviski un tad pārtulkot. būšu banāla un teikšu, ka krievu valoda ir daudz dzīvāka, daudz izteiksmīgāka par auksto angļu valodu, par smalkās mežģīnēs izcakoto franču valodu un galu galā par patskaņu pilno latviešu valodu. krievu valoda ir sulīga - angļu valoda ir sausa. ar visiem č, šč un visiem pārējiem mīkstinātajiem līdzskaņiem. un reālā krievu valoda - tā ielas valoda - krietni atšķiras no tās garlaicīgās gramatikas miegainajās skolas stundās pie Žannas. varbūt, ka tā plašā krievu dvēsele ir tikai mīts, kas veiksmīgi iesakņojies, jo nevar viennozīmīgi kaut ko pateikt par visu plašo krievu tautu. bet briesmīgi gribas kādu reizi ar vilcienu uz Sibīriju aizbraukt, izstaigāt tēva jaunības takas Pēterburgā un savām acīm redzēt Maskavas briesmīgo smaceni. tēvs jaunībā mācījās (tajā laikā) Ļeņingradas Kultūras institūtā. katru gadu Ziemassvētkos viņš zvana saviem studiju biedriem tur, Pēterburgā, un katru gadu viņš apsola, ka aizbrauks ciemos. līdz šim nekad vēl nav aizbraucis.

kad es būšu liela, savākšu draugu kompāniju un laidīšu uz Krieviju - skatīties, vai tā plašā krievu dvēsele ir tikai mīts vai nav.