Djinn beidzot ir tā grāmata, kas liek vēlēties palikt nomodā lasot un aizrauj tik ļoti, ka savu pieturu pamani pēdējā brīdī. mani vienmēr ir fascinējuši šādi literārie eksperimenti, vienmēr esmu brīnījusies, diez, kā tiem rakstniekiem izdodas neiespringt, bet ļauties un vienkārši plūdināt sev cauri to vārdu gūzmu, kas kaut kādā brīdī par savirknējas teikumos, rindkopās un nodaļās. un gribētos jau cerēt, ka pati no sevis.

fascinē, jo es vienmēr apstājos pie komatiem. un tālāk netieku