tā vietā, lai lasītu par ekonomiku PSRS laikā, vakar jutos tik koncentrēties nespējīga, ka sāku lasīt Twilight, kas stāvēja datorā. nu ja, secinājums viens - vēstures lasīšana būtu bijusi daudz lietderīgāka, es tiešām izbesījos lasot. 1)es nesaprotu, kāpēc puse pasaules meiteņu ir tik nenormāli apsēstas ar šo Edvarda tēlu, nē, nu it kā jau saprotu, bet.. are they serious? viņš taču ir neciešams, viņš vienalga darīs to, ko pats grib, neatkarīgi no tā, cik reizes Bella viņam teiks, ko viņa grib, viņš viņā absolūti neklausās un dara tā, kā pats iedomājas labāk. un šāda rīcība ir tieši tas, ko es visvairāk neciešu vīriešos, nē, vispār citos cilvēkos in general. c'mon, pat ja es skrienu pa taisno sienā, tā ir mana brīva izvēle, it sevišķi  ja es to apliecinu arī pēc 11. pārjautāšanas reizes. protams, rūpes ir nenormāli jauka sajūta, bet tas, ka tu kļūsti par, es pat nezinu, kā to nosaukt, bez maz vai kaut kādu cāli cita rokās - i'm not alright with that even if it's only fiction. un 2)Bella ir kaut kas vienkārši fenomenāls, es nezinu, kā vēl to var nosaukt. melš, ka autore ietekmējusies no Ostinas, kas mani pārsteidz, jo no Ostinas lepnajām varonēm, kuras spēj pastāvēt pašas par sevi, šeit ir vismazāk. vienvārdsakot, es esmu mēreni vīlusies, kaut gan tas jau bija visnotaļ gaidāms, lol. un kopš es izlasīju Skrējēju, šādi romāni vairs uz mani īsti neiedarbojas. nopietni, pēc Skrējēja manas prasības pret tādu tipa vieglo literatūru, kurai paredzēts tevi saraudināt, likt tauriņiem lēkāt vēderā, likt sapņot par mūžīgu mīlestību etc ir ļoti augušas.

nu ja, un man ir dilemma - beidzot pievērsties vēsturei un 20.gs. filozofijai vai tomēr lasīt šīs sāgas 2. daļu, kas būtu vieglāka lasāmviela, bet noderīga tikai valodas trenēšanas ziņā, pff.